ALEKSANDRS GRONSKIS - Sevi uzskatu par dokumentālistu.

Intervijā speciāli www.fotoklubsogre.lv lasītājiem.

2011. gada oktobrī, semināra „Egona Spura ceļš” fotogrāfu maratonā Aleksandrs Gronskis ieguva nedalītas skatītāju simpātijas un žūrijas piešķirto maratona uzvarētāja statusu. To, ka Aleksandra uzņemtās Krievijas ainavas ir pamanāmas daudzu tūkstošu fotogrāfu darbu vidū šogad pierādīja prestižajā WORLD PRESS PHOTO iegūtā trešā vieta kategorijā Daily life.

Savus projektus Aleksandrs realizē ārpus Latvijas, bet jau trešo gadu viņa dzīves vieta ir Rīga. Tiekamies fotogrāfa studijā pilsētas centrā.

Konkursi, kā hobijs

- Lasot Tavu biogrāfiju var manīt, ka jau kopš 2004. gada piedalies dažāda mēroga, ievērojamos foto konkursos,  turpat redzam, ka katru gadu tu vinnē kādā no tiem. Vai šogad WORLD PRESS PHOTO sūtīji darbus jau rēķinoties ar to, ka būsi uzvarētāju pulkā?

Aleksandrs Gronskis - Konkursos es piedalos bieži. Piedalīšanās ir kļuvusi par manu hobiju.

Bet, - nē. Startējot tādos liela mēroga pasākumos kā WORLD PRESS PHOTO neko nevar iepriekš paredzēt. Ja piedaloties mazāka mēroga pasākumos zini, ka piedalās apmēram 500 dalībnieku un jūti, ka tavi projekti ir atbilstoši izsludinātajai konkursa tēmai, vai arī nojaut - kāda ir žūrijai tuva darbu stilistika - kādā viņi paši strādā, tad ir iespēja salīdzināt un kalkulēt savus iespējamos panākumus. Dalība gigantiskā WORLD PRESS PHOTO, kur ir 5000 dalībnieku ar 100.000 fotogrāfijām vienmēr ir laimes spēle, loterija. Ne velti ir teikts, ja žūrija savāktos vēlreiz pēc nedēļas, tad iespējams,  konkursa uzvarētāju saraksts būtu savādāks.

Fotogrāfija paredz zināmu laiku, kas jāvelta tās apskatīšanai un spējai to uztvert vispārināti, līdz ar to noteic konkursam iesniegto darbu apskates ātrumu, tāpat arī zināmu vērtētāja nogurumu - lielāko dienas daļu caurskatot lielu daudzumu fotoattēlu. Fotogrāfija var būt tāda, ko uzreiz nevar uztvert. Ir darbi, kurus tu uztver un apjaut ar otro, trešo skatīšanās reizi. Citreiz attēla izprašanai pienāk brīdis pēc pusgada. Arī attēlu skatot uz ekrāna ir pavisam cits iespaids, kā ieraugot to drukātu lielizmērā, vai otrādi. Skatot fotogrāfiju grāmatā tu negaidot atklāj jaunu kontekstu, .... katram tas ir ļoti individuāli.

- Biji pārsteigts saņemot ziņu par savu uzvaru?

A.G. - Priekš manis tas ir izpildīts uzdevums. Lielāko savu fotogrāfa dzīves laiku esmu nostrādājis kā preses fotogrāfs un, protams, foto žurnālistam WORLD PRESS PHOTO ir centrālais pasākums. Kā marķieris, ka tu esi sasniedzis zināmu līmeni. WORLD PRESS PHOTO esmu piedalījies pietiekami bieži, ja nekļūdos, jau desmito gadu pēc kārtas. 2003. gadā esmu piedalījies WORLD PRESS PHOTO rīkotajā  Joop Swart meistarklasē.

Kaut gan beidzamajos trīs gados esmu atgājis no foto žurnālista darba un nodevies mākslas fotogrāfijai orientējoties uz galeriju un izstāžu darbu, tomēr uzskatu, ka joprojām strādāju dokumentālās fotogrāfijas žanra robežās. Līdz ar to iegūtā 3 vieta WORLD PRESS PHOTO man ir ļoti simboliska, kā noieta dzīves etapa rezumējums.

- Vai esi saņēmis daudz apsveikumus, kolēģi ir pamanījuši tavus panākumus?

A.G. - Jā, protams. Ņemot vērā manu darbību preses fotogrāfijā kopš 2000., varbūt 1999. gada, man ir daudz draugu un kolēģu šajā nozarē - preses fotogrāfi, izdevumu redaktori, aģentūru pārstāvji un viņiem WORLD PRESS PHOTO, ir ļoti nozīmīgs pasākums.

- Dalība foto konkursos ir tikai mārketinga instruments, vai ir vēl citi nozīmīgi iemesli... piemēram, radošā izagsme?

A.G. - Mārketinga jomā, šis ir viens no labākajiem ceļiem kā fotogrāfam parādīt savu darbu lielam skaitam cilvēku. (aizdomājas)

Bez tam ... motivācija, motivācija - īpaši tajā nozīmē... kad sāku karjeru fotogrāfijā, man nebija daudz pasūtījumu, ja arī bija, tad nenozīmīgi - uzbildē kādu portretu žurnāla vajadzībām. Tev atvēl kādas piecpadsmit minūtes portretēšanai vai palūdz interjeru "pie vienām sāpēm" - sabildēt ... tu skrien no viena neliela darbiņa pie otra.  Bet, lai risinātu kādus profesionālus un radošus uzdevumus fotogrāfijā - panāktu izaugsmi, ir nepieciešams realizēt savus individuālus projektus. Radošus. Tādus, kur nav pasūtītāja un līdz ar to neviens nenosaka, - ko tu un kā tu darīsi. Protams diezin vai, un pat ļoti iespējams, ka tev par to nekad un neviens nesamaksās, bet tas ir nepieciešams izaugsmei. Lai darītu to, ko pats uzskati par labu savai fotogrāfa attīstībai un termiņos, kurus atzīsti par nepieciešamiem.

Šajā aspektā foto konkursi ir virzītājspēks, jo tajos vari parādīt savu darbu, vari tikt pozitīvi novērtēts. Gala rezultātā tie var nest arī finansiālu atdevi - dažādu grantu un apbalvojumu veidā. Manā dzīvē ir bijuši gadi, kad konkursos iegūtie granti, stipendijas vai prēmijas ir veidojuši pusi no mana gada ienākuma.

- Kāds bija tavs ceļš uz fotogrāfiju?

A.G. - Nekāda īpaša ceļa nebija un nekas arī pirms tam nebija. Ar fotografēšanu aizrāvos 16 gadu vecumā. Vēlāk, apmēram 20 gadu vecumā, kad bija radošās krīzes un šķita, ka varbūt jādara cits darbs, tik un tā uzvarēja apziņa, ka ne ko citu kvalitatīvi paveikt nespēju. Nevienā citā profesijā iedomāties sevi arī nespēju.

Lai cik dīvaini arī tas neskanētu, bet manu aizraušanos ar fotogrāfiju sekmēja tie paši konkursi. Kad es sāku apgūt fotogrāfiju interneta vēl nebija, valdīja informācijas vakuums. Galvenais zināšanu avots bija bibliotēka un tas, ko tajā varēju atrast noderīgu. Informācijas nišu aizpildīja retie foto albūmi un salīdzinoši viegli pieejamie fotogrāfijai veltītie žurnāli. Tolaik izdevumos bija un joprojām ir populāri, ik mēnesi izsludināt konkursu lasītājiem - iesūtīt fotogrāfijas par noteiktu tēmu. Laika man bija pietiekoši un es piedalījos katrā konkursā. Apdomāju izsludinātā konkursa tēmu, interpretēju to kā nu spēju un sūtīju bildes. Plašākā nozīmē - šāds konkurss ir pasūtījums fotogrāfam. Uzdevums. Fotogrāfam vien atliek to interpretēt un realizēt. Tas viss strukturēja manu laiku un man tas šķita pietiekoši interesanti.

- Vai apguvi fotogrāfiju arī kādā mācību iestādē?

A.G. - Profesionālā mācību iestādē nē. Žurnāli, grāmatas, tie paši konkursi - bija manas mācības profesijā.

Autora piederība

- Medijos Tevi pozicionē kā krievu fotogrāfu. Kam Tu izjūti savu piederību?

A.G. - Tas ir sarežģīti. Līdz 18 gadu vecumam es dzīvoju Igaunijā, pēc tam pārvācos uz Krieviju, tagad trīs gadus dzīvoju Latvijā. Radoši un kulturāli es sevi identificēju ar Krieviju. Etniski, manuprāt, sevi nevaru nosaukt par krievu. Es nezinu vai tas atbilstu patiesībai. … Māju sajūta man saistās ar dzīvokli, kurā dzīvoju.

- Latvijas fotogrāfijai šobrīd ir stratēģiski izdevīgi Aleksandru Gronski nodēvēt par Latvijas fotogrāfu. Kā tu to vērtē?

A.G. - Jau divus gadus esmu Latvijas rezidents. Man nav iebildumu, ka mani dēvē par Latvijas fotogrāfu. (smaida)

Aleksandra Gronska  ainavu fotogrāfijām raksturīgs atainotās telpas plašums un dziļums, un ne tikai attēla tehniskajās kategorijās runājot. Arī lieli it kā „tukši” laukumi kadrā - debesis, sniega un smiltāju plašumi. Fotogrāfiju telpa ir piepildīta ar gandrīz fiziski sajūtamu gaisa stihiju, kas virmo starp skatītāju un fotogrāfijā esošu tālumā izzūdošo ainavu.

- Krievijas metropoles nomale ar tās īpatnējo urbānās telpas un cilvēku piesārņotās dabas mijiedarbi, pilsētu blokmāju ainavas, Tālie austrumi un arī Ķīnas plašums - vai tie ir tik spēcīgi, ka Latvijā neatrodi vizuālo ierosmi kādam no jaunajiem projektiem? Kā iegūsti šo dziļumu savās fotogrāfijās?

A. G. - Esmu fotografējis arī Latvijā, bet līdz šim neesmu ieguvis apmierinošu rezultātu, lai redzētu pamatojumu jauna projekta sākšanai.

Man joprojām ir aktuāla Krievijas ainava. Ķīnas ainava ir tik bezgalīgi plaša, ka dod iespēju gandrīz  neierobežotam skatam no viena skatu punkta. Fotografējot Krievijā, es šo plašumu izjūtu savādāk - dvēseliski, emocionāli. Ģeogrāfiskas īpatnības te spēlē mazāku lomu.

- Ar kādu fototehniku Tu strādā?

A.G. - Ar vidējo formātu: Mamiya un 80 mm objektīvu.

Negatīvu skanēju un pēcapstrādi tam veicu datorā. Attēla pēcapstrādes procesā iejaucos vien dokumentālajai fotogrāfijai pieļaujamajās robežās. - Kā nekā, ilgu laiku esmu pavadījis fotožurnālista darbā. Kontrasts, gaišāku - tumšāku, krāsu piesātinājums.... bet nemainu pašu attēla saturu.

- Vai pēcapstrādei patērē ilgu laiku?

A.G. - Jāatzīst, ka patērēts tiek pietiekami ilgs laiks. Projekta realizācijā, iespējams, šis ir ilgākais laika posms.

- Cik laika Tev aizņem viena projekta realizēšana?

A.G. - Ar ainavu fotogrāfiju es darbojos salīdzinoši neilgi un man vēl nav vidējo statistisko rādījumu par patērēto laiku. Ķīnas projektu (Mountains&Waters;) paveicu samērā ātri. Kopumā patērēju 3 mēnešus, divos piegājienos apmeklējot šo valsti. Saņēmu grantu projekta realizācijai, aizbraucu, ne arvienu nekomunicēju, visu dienu staigāju un fotografēju. Tur sanāca “ar galvu ienirt darbā”.

- Pastorāle ...?

A.G. - Pastorāle ir ilgs process. Es to uzsāku 2009. Pabeidzu pagājušā gada otrajā pusē, kopā 2,5 gadi.

- Vai tagad Pastorāle ir pabeigts projekts?

A.G. - Jā, tagad jā.

- Vai fotografējot Pastorāli plānoji uzņemšanas vietas, lokācijas vai plānoji kadru? Vai atgriezies vienā un tajā pašā vietā, lai atkārtoti uzņemtu kadru?

A.G. - Pašu kadru neplānoju, bet vietu izvēlei tika veltīts daudz laika.

Pastorāle sākās no kādas gluži intuitīvas idejas, sajūtas. Nodzīvojis četrus gadus Maskavā, aizbraucot līdz pilsētas robežai, es zaudēju orientāciju un nesapratu, kur atrodos. Atklājās, ka es nepazīstu lielāko daļu pilsētas, kaut dzīvoju tajā pietiekoši ilgi. Tā radās iecere apiet apkārt Maskavai pa tās robežu. To arī darīju, - aizbraucu līdz sabiedriska transporta gala pieturai un gāju kājām. Ar laiku iemācījos lietot Google Maps, sāku to izmantot maršrutu un vietu plānošanai. Paredzēt - kurā vietā ko ieraudzīšu un vai tas būs man noderīgi. Pa šiem gadiem būšu vairākas reizes apgājis apkārt Maskavai pa tās perimetru.

Pametot fotožurnālista darbu portretus vairs nefotografē

- Pievēršoties fotogrāfijām, kurās esi fiksējis cilvēkus, man šie cilvēki šķiet vientuļi, fotogrāfijās jaušama personāžu nošķirtība no pasaules.

A.G. - Cilvēkus vairāk fotografēju fotožurnālista darbā un tajā visu noteica redakcijas pasūtījums. Laiku pa laikam tas sakrita ar manu personisko skatījumu, bet, cik atceros - vairumā gadījumu nav ticis dots konkrēts uzstādījums - parādīt atsvešinātību vai vientulību....

Ar cilvēkiem ir tā - es principā neuzņemu portretus, vismaz šobrīd.

Fotografējot cenšos turēties no cilvēka tādā attālumā, lai viņš kadrā paliktu kā abstrakta figūra. Tiklīdz cilvēks kļūst konkrēts, tā darbs pārvēršas par portretu. Laikam tāpēc, ka cilvēks ir pats spēcīgākais tēls, no visiem, kas mums doti vizuālajā pasaulē. Ja mums ir izvēle - ko aplūkot fotogrāfijā, tad nedalīta uzmanība tiek pievērsta cilvēkam.

(domā) Dokumentālās fotogrāfijas kontekstā, kā viņa attīstījās XX gs vidū, bija tāda idee fixe, ka fotogrāfam ir jāuzņem kadrs nekādi neietekmējot to, situāciju uzņemot „tīrā” veidā - tādu kāda tā notiek. Bet mēs no modernās fizikas zinām, ka tas nav iespējams. Novērotājs nevar neietekmēt novērojamo objektu vai situāciju, būt pilnībā atrauts no tās. Izņemot atsevišķus ļoti retus snapšotus, visbiežāk cilvēki, kurus fotografē jūt vai zina, ka viņi tiek uzņemti un attiecīgi reaģē. Tāpēc nākošais fotožurnālistikas solis bija atkāpšanās no izšķirošā momenta un apzināta zināmas distances ieturēšana starp fotografējamo personu un fotogrāfu. - Ja tu nepadari par noslēpumu to, ka cilvēks pozē, viņš to uztver dabiski un pieņem, pašu fotografēšanas faktu. Iespējams … izskatoties nedaudz atsvešināti.

Salīdzināsim ar portretu glezniecību, tajā cilvēks pozē ilglaicīgi un apzinoties šo situāciju, … glezniecībā iegūtais personas tēls netiek uztverts kā sevī noslēdzies, bet fotogrāfijā tieši otrādi - šī poza uzsvēti nolasās kā portretējamās personas vientulība, atsvešinātība.

- Ja Tev tomēr jāstrādā ar cilvēkiem, - vai tu aktīvi komunicē ar viņiem, vai centies samazināt šo komunikāciju?

A.G. - Katram uzdevumam ir savi nepieciešamie priekšnosacījumi un izpildes risinājumi. Es neesmu īpaši komunikabls un labprātāk domāju par fotogrāfiskā uzdevuma realizēšanu, nevis par to - kā sarunāties ar portretējamo. Man ideālā versijā - komunikāciju novest līdz minimumam. Protams, ja uzņem cilvēku viņa mājās, tu vienkārši nevari ar viņu nemaz nesarunāties, neļaut pierast pie fotografēšanas procesa.

- Cik daudz Tu sevī jūties dokumentālists un cik daudz - mākslinieks?

A.G. - (domā) Es nenodalu šos divus jēdzienus, fotogrāfija man ir dokumentālisma un mākslas, tās izteiksmes līdzekļu sintēze. Tas ir nešķirami. Nevar būt fotogrāfija - nedokumentāla, tāpat kā nevar būt - nemākslinieciska.

Dalījums savējos un svešajos

- Vai esi pamanījis Latvijas fotogrāfu sabiedrībā beidzamajos gados ieviesušos šķirošanu - fotogrāfijas akadēmisko žanru piekritējos un laikmetīgā jeb konceptuālā foto atbalstītajos? Vai Tev šis dalījums ir aktuāls?

A.G. - Es pret to izturos ļoti mierīgi, jo visi šie rāmji, ko ļaudis iedomājas un sev zīmē, tikai atspoguļo to - kā viņi paši redz un uztver fotogrāfiju. Cits to skata šaurākā skatu leņķī, cits plašākā. Katram autoram ir brīva interpretācijas iespēja un tāda pat ir jādod arī skatītajam. Vienas taisnības un viena pareizā virziena, šķiet, nav.

- Vai varam teikt, ka pastāv konflikts starp uzstādījuma foto un dokumentālo fotogrāfiju. Rodas iespaids, ka citur pasaulē šie abi virzieni ir vienlīdz spēcīgi pārstāvēti, bet Latvijā dominējošais ir uzstādījumu, jeb inscenētais foto.

A.G. - Visā pasaulē paralēli eksistē vairāki fotogrāfijas virzieni. Ir vecā, akadēmiskā skola - bijušajā padomju zonā tā rezultējusies un joprojām pastāv foto klubu kustībā. Tās izpausmes redzamas sen zināmu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pielietojuma pēctecībā un autoru filozofijā. Situācijā, kur spēcīgs fotogrāfs vai fotogrāfu grupa ietekmē, “aizrauj līdzi” lielāku autoru - sekotāju kopumu. Tik pat plaši pārstāvēta ir arī ļoti liela fotožurnālistikas skola, kas lielā mērā izveidojusi savus kritērijus un standartus, kas ietekmē autoru daiļradi. Tā ir starptautiska, savstarpējas ietekmējamības ziņā, saistīta profesionāliem standartiem,  ar kopēju darba specifiku un arī filozofiju.

Visbeidzot, - laikmetīgās jeb konceptuālās skolas pārstāvji, tie lielākoties ir jauni cilvēki, kas ieguvuši izglītību ārzemēs un no Latvijas skatu punkta, nosacīti piekļāvušies „rietumu skolai”, kur nav stingra nodalījuma starp dokumentālo un mākslu. Laikmetīgajai fotogrāfijai būtisks ir autora analītisks, vērtējošs skatījums uz fotografējamo objektu, notikumu.

- Kādas, tavuprat, ir dokumentālu fotogrāfijas projektu, fotožurnālistisku projektu realizācijas un to eksponēšanas iespējas salīdzinoši - Latvijā, Krievijā un ārzemēs? Vai Latvijā dokumentālajai fotogrāfijai ir mazāks pieprasījums, ja to salīdzina ar Krieviju?

A.G. - Iespējas ir pasaulē. Eiropā un citur šī interese par dokumentālo fotogrāfiju, arī žurnālistikas žanru, ir krietni lielāka kā Latvijā. Izstāžu ir vairāk. Tur ir pieprasījums pēc šāda veida darbiem. Krievija ir vienkārši teritoriāli un iedzīvotāju ziņā lielāka par Latviju, līdz ar to arī mānīgs iespaids par auditorijas interesi un autoru eksponēšanās iespējām. Patiesībā tā nav. Reportāžas foto tiek izrādīts ļoti maz.

Dažādā dokumentālā fotogrāfija un atšķirīgās prasības pret to

- Kā Tu, ilgstoši strādājis foto žurnālistikā, vērtē situāciju interneta mēdijos, kur izteiksmīgu un kvalitatīvu reportāžas foto nomaina salīdzinoši mazkvalitatīvi kadri? Drukātajos medijos tomēr pastāv attēlu atlases filtrs - kadru izvēle, mākslinieciskais izteiksmīgums, pēcapstrāde. Vai šodien visu noteic informācijas aprites ātrums?

A.G. - Esmu viens no tiem, varbūt retajiem... (smejas), kas priecājas, ka fotožurnālistika tādā tradīcijas izpratnē kāda tā bija līdz XX gs 70. - 80. gadiem ir beigusi savu eksistenci un šobrīd atrodas  jaunā attīstības stadijā, kurā skaidri iezīmējas divi attīstības ceļi: ziņu foto reportāža un radoša - analītiskā fotožurnālistika.

Ļoti ilgi foto žurnālistika tika uztverta tikai un vienīgi kā informācijas nesējs, - gandrīz izšķirošais medijs, kam jānogādā notikušā dokumentālais skaidrojums līdz skatītājam.

…

Ja kaut kur pasaulē ir noticis sprādziens, tad lasot ziņas portālā man nav svarīgi redzēt kadru - cik daiļi tajā ir uzņemts kā cilvēkam norauta kāja… Man ir svarīgi ātri uzzināt faktu, varbūt novērtēt zaudējumus vai tā ietekmi uz notiekošo arī manā dzīvē.

Šajā situācijā reportāžas kadra kvalitātei vairs nav nozīmes - ar ko tas ir uzņemts: spoguļkameru, ziepjutrauku vai mobilo telefonu. Ziņu fiksējošajam kadram nav jāuzstāda mākslinieciskā izteiksmīguma prasības. Galvenais ir ātri fiksēt un nodot tālāk informāciju par notikumu. Tāpēc man nav nekādu māksliniecisko prasību pret šo kadru.

Gluži pretēji ir ar analītisko foto žurnālistiku - tur ir nepieciešams notikušā cēloņu izvērtējums, iedziļināšanās un vispārinājums, nozīmīga kļūst kadra mākslinieciskā izteiksmība. Radošs notikumu izvērtējums daudz mazāk attiecināms uz “karsto” ziņu jaunumiem, jo fotogrāfs brauc uz Afganistānu nevis lai uzņemtu kritušos, bet, lai izprastu kāpēc tur notiek karš, kāpēc cieš cilvēki un parādītu savu skatījumu, izpratni par pasauli, kuru tur redzējis. Šādi fotogrāfija kļūst par analītisku instrumentu nevis vienkārši estētisku baudu izraisošu mediju. Man daudz svarīgāk par kadru ar skaisti atrautu kāju ir saprast - kāpēc tur tas viss notiek.

Radošie kritēriji pret analītisku fotogrāfiju ir nesalīdzināmi augstāki kā pret ziņu jaunumu fotogrāfiju, un arī manas prasības pret analītiskās fotogrāfijas  autoru ir daudz lielākas.

Vienkārša recepte - kā iekarot pasauli

- Daudzi fotogrāfi vēlas iekarot starptautisko arēnu, tu jau esi tajā. Vai esi gatavs pastāstīt „recepti” - kā sasniegt šo atpazīstamību?

A.G. - Būtībā tas nav sarežģīti. Vajag sākt ar sava foto projekta ieceri un tā realizēšanu, pietiekoši radošu un pārdomātu. Vienkārši skaistas Vecrīgas ielu bildes šajā gadījumā nederēs, autoram jāpārdomā projekta starptautisks nozīmīgums, jo ir lietas, kas aktuālas tikai Latvijā dzīvojošajiem, bet cilvēks citā valstī nevarēs sevi identificēt ar atainoto problēmu vai kā citādi piesaistīt savu uzmanību tai. Pēc tam, kad projekts realizēts ir jāsāk tā publiskošana. Visekonomiskākais, pirmais solis ir nopublicēt savu projektu starptautiski pieejamos interneta blogos, foto forumos un interneta foto izdevumos. Tas neprasa naudas ieguldījumu, bet sasniedz lielu auditoriju, tās vidū ir arī mediju bilžu redaktori, kuri visā pasaulē regulāri “čeko” jaunus autorus - viņu darbus, radošo un tehnisko varēšanu. Nākošais, trešais posms, ir dalība konkursos. Nodrošinot vēl lielāku skatītāju loku un, gadījumā, ja jūsu darbi tiks pamanīti vai godalgoti, visticamāk nodrošinās iepriekš nebijušās izstāžu un publicitātes iespējas. Izstāžu un galeriju darbība, pēc būtības, jau ir ceturtais posms fotogrāfa atpazīstamības ceļā, strādājot  mākslas fotogrāfijā vai foto žurnālistikā.

Intervēja: K. Švarcs

http://www.alexandergronsky.com/

Ilustrācijai izmantotas fotogrāfijas no Aleksandra Gronska projektiem - "Pastoral", "The Edge", "Less than one"