Aicinājums uz diskusiju...
Vasara, kad vakari ir brīvāki un bieži vien vēlās stundas tiek vadītas pie monitora apstrādājot bildes, bet prātu nenomāc domas par rītdienas darbiem, ir laiks, kad nesteidzīgi pārdomāt to, kas ir tālāk no ikdienas rūpēm - vairāk filozofisks nekā praktisks.
Vai mākslinieks var izdzīvot bez mākslas galerijas?
- šādu jautājumu Arterritory uzdod Tomam Zvirbulim, kura galerijā "Birkenfelds" blakus citiem mākslas darbiem ir skatāmas arī fotogrāfijas.
Tēma ir interesanta un aktuāla arī fotogrāfiem, tāpēc pārpublicējam šo interviju no Arterritory.com resursiem.
Lasi - http://www.arterritory.com/lv/
Skaties Arterritory.com iekš Vimeo.com - http://vimeo.com/user7169179
Var diskutēt par definīciju - talantīgs mākslinieks ir tas, kura darbi patīk tautai, jo skatītāju vairums saprot vienkāršu, viegli izprotamu mākslu.
Tātad, arī pērk. Galerijas uzturēšana ir bizness, nevis labdarība... Ko darīt tiem, kas ir talantīgi, bet "tautai nesaprotami" (vienmēr, pagaidām, citur atzīti, bet šaizemē nesaprasti... utt.)?
Bet ja nopietni,ja esmu neviena nesaprasts un darbus nepērk,varbūt ir vērts aizdomāties,vai tiešām(?) talantīgs. Ja par to šaubu nav,tad atliek tikai strādāt. Netalantīgie cep izstādes un nesūdzas.
Šķiet, ne jau "pērkamība" būs īstie svaru kausi talanta svēršanai.
Bet doma laba, Roland, īpaši - divi beidzamie teikumi. :)
- vai gribam un vai vajag? Gribam un vajag, bet tas ir bizness un te valda PIEPRASĪJUMS un PIEDĀVĀJUMS. Nav pieprasījuma un tu vari krāmēt plauktos kaut vai bildes no tīra zelta.
Bet iespējams, ka nav kvalitatīva piedāvājuma? Un nav nevienam gibēšanas tādu piedāvājumu radīt, jo tas prasa fanātisku un smagu darbu.
Visticamāk, ka te ir vairāku problēmu kamols, bet tā risinājums ir "piedāvātāja" atbildība, nevis "pircēja" problēma
Ja fotogrāfs, kā Tu saki, Vitaut, - no sirds domā, jūt "saloniski" (daiļi, izsmalcināti, romantiski... utt. var arī pēc S. Kruka definīcijas), tad arī viņa "fotogrāfa sirdsapziņa" atļaus uzņemt šāda satura un formas darbus.
Ne tur tā problēma norakta...
Nav pastāvīgas ekspozīcijas, kurā skatītājam/ pircējam piedāvātu ko reālistiskāku, patiesāku un - nav arī atbilstoši kvalitatīva piedāvājuma no pašmāju autoriem.
Skatītājs/ pircējs tikai tad pieņems dokumentālu fotogrāfiju, kad apzināsies tās vērtību (māksliniecisko un arī tirgus vērtību), bet LV skatītājam (un potenciālajam pircējam) "ne da tam" un arī atbilstošas izpratnes pietrūkst.
Laikam jau "pakaļa būs jākustina" pašiem fotogrāfiem, kurus šī joma interesē un kādiem fanātiem, kas reiz nolems veidot galeriju, kurā eksponēt patiesi vērtīgu dokumentālo (gan vecās skolas, gan laikmetīgo) fotogrāfiju.